27.10.2022
Sorainen Nodokļu vēstis. Septembris 2022
Raksta autore: Dace Everte
ES Tiesa nosprieda: pārdošanas ar saņemšanu atpakaļ nomā līgumu var uzskatīt par PVN rēķinu gadījumā, ja šajā līgumā ir ietverta visa vajadzīgā informācija, lai dalībvalsts nodokļu iestāde varētu noteikt, vai šajā gadījumā ir izpildīti PVN atskaitīšanas tiesību nosacījumi.
Raksta autore: Dace Everte
PVN maksātāja piešķir personām tiesības piekļūt tās telpām, kurās šīs personas var izmantot aprīkojumu, lai uzlabotu savu fizisko stāvokli. Sporta aprīkojumu izmanto individuāli vai grupā ar daļēja atbalstu vai bez tā. Tā arī piedāvā personalizētu uzraudzību un kolektīvās nodarbības. Savas darbības ietvaros šī sabiedrība par piekļuvi telpām un aprīkojumam vienmēr ir deklarējusi PVN 21 % apmērā. Tomēr, ņemot vērā tiesu praksi, tā uzskatīja, ka visai tās darbībai ir piemērojama samazinātā PVN likme 6 % apmērā un tādēļ par iepriekšējiem 3 gadiem lūdza atmaksāt PVN starpību 15 % apmērā. Piemēram, Nīderlandes nodokļu administrācija atzīst, ka šādiem darījumiem var piemērot samazināto PVN likmi. Tāpēc iesniedzējtiesa nolēma, ka strīda risinājumam ir nepieciešama PVN direktīvas normu interpretācija.
ES Tiesa nosprieda, ka pakalpojumu sniegšanai, kas izpaužas kā sporta zāles sporta telpu un inventāra izmantošanas tiesību piešķiršana un atbalsta individuāli vai grupā nodrošināšana, var piemērot samazinātu PVN likmi, ja šis atbalsts ir saistīts ar šo telpu un inventāra izmantošanu un ir nepieciešams sporta praktizēšanai un fiziskajai audzināšanai vai ja šis atbalsts papildina tiesības uz minēto telpu un inventāra izmantošanu vai to faktisku izmantošanu.
Raksta autore: Dace Everte
EST būs jāvērtē, vai samērīguma un neitralitātes principi pieļauj regulējumu, kur soda sankcijas tiek noteiktas kā procenti no aprēķinātās PVN summas, bet neņem vērā atskaitāmo priekšnodokli.
Raksta autore: Dace Everte
Lietuvas banka piešķīra aizdevumu kādai UAB (pārdevējs) nekustamā īpašuma attīstības darbību veikšanai. Pārdevējs ar līgumu kā nodrošinājumu nodeva bankai hipotēku uz zemes gabalu Viļņā, uz kura atrodas būvētā ēka. Ar cesijas līgumu UAB2 no bankas iegādājās visus finanšu prasījumus, kas izriet no kredītlīguma, kā arī visas tiesības, kas noteiktas saistību izpildes nodrošināšanai, tostarp iepriekš minēto līgumā noteikto hipotēku.
Tika izsludināta pārdevēja nekustamā īpašuma daļas izsole, bet neviens pircējs neizrādīja interesi par šo nekustamo īpašumu. Tā kā izsole nenotika, UAB2 izsoles procedūrā izteikts piedāvājums pārņemt nekustamo īpašumu, tādējādi apmierinot daļu no prasītāja prasījumiem. UAB2 izmantoja tiesības un pārņēma nekustamo īpašumu.
Pārdevējs izrakstīja PVN rēķinu, kurā bija norādīta summa par nekustamā īpašuma nodošanu un PVN. UAB2 vērsās Lietuvas VID ar pieprasījumu atmaksāt pārmaksāto PVN summu. VID nolēma – tā kā UAB2 veica darījumus par nekustamā īpašuma iegādi brīdi, kad tas zināja vai tam vajadzēja zināt, ka pārdevējs nemaksās PVN par darījumu, UAB2 ir rīkojies negodīgi un ļaunprātīgi, un tāpēc tas nav ieguvis tiesības atskaitīt priekšnodokli.
ES Tiesa nosprieda, ka Lietuvas VID prakse, saskaņā ar kuru, pārdodot nekustamo īpašumu starp nodokļa maksātājiem, pircējam tiek liegtas tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN tikai tāpēc vien, ka tas zināja vai tam bija jāzina, ka pārdevējam ir finansiālas grūtības vai tas ir maksātnespējīgs un ka šī apstākļa sekas var būt tādas, ka tas nesamaksās vai nevarēs samaksāt PVN valsts kasei, neatbilst PVN direktīvai.
Raksta autore: Dace Everte
W darbība ir nekustamā īpašuma iegāde, pārvaldīšana un ekspluatācija, kā arī būvprojektu projektēšana, renovēšana un īstenošana. W piederēja kapitāldaļas X un Y (W piederēja 94 % no X kapitāldaļām, bet atlikušie 6 % piederēja Z; W piederēja 89,64 % Y kapitāldaļu, bet pārējās kapitāldaļas piederēja P).
Z un W vienojās veikt ieguldījumus X. Z ieguldījums bija EUR 600 000; W ieguldījums proporcionāli tā daļai bija pakalpojumu nodošana vismaz EUR 9,4 miljonu vērtībā un bezmaksas arhitekta pakalpojumu, statikas aprēķinu, termiskās un skaņas izolācijas plānošanas, energoapgādes, kā arī pieslēgšanas tīkliem, ģenerāluzņēmēja, aprīkošanas un tirdzniecības pakalpojumu sniegšana diviem īpašumiem, kas jābūvē X. W sniedza šo pakalpojumus daļēji pats ar savu personālu vai savu aprīkojumu un daļēji – iegādājoties preces un pakalpojumus no citiem uzņēmumiem.
Ar citu tajā pašā dienā noslēgtu līgumu starp W un X nolīgts, ka W par atlīdzību sniegs grāmatvedības un pārvaldības pakalpojumus X saistībā ar divu iepriekšējā punktā minēto īpašumu būvniecību.
Attiecībā uz Y nolīgts, ka P un W kā dalībnieki veic ieguldījumus: P ieguldījums bija EUR 3,5 miljoni un W ieguldījums bija sniegt tāda paša veida pakalpojumus kā X proporcionāli tās līdzdalībai – EUR 30,29 miljonu apmērā saistībā ar trešā īpašuma būvniecību. W un Y vienojās, ka trešā īpašuma būvniecības projekta ietvaros W par atlīdzību sniegs Y grāmatvedības un pārvaldības pakalpojumus.
W pilnībā atskaitīja priekšnodoklī samaksāto PVN par attiecīgajiem darījumiem. Vācijas nodokļu administrācija uzskatīja, ka W kā dalībnieka ieguldījums X un Y bija jākvalificē kā ar nodokli neapliekamas darbības – saistībā ar šīm darbībām samaksātā PVN priekšnodokļa summas neesot atskaitāmas.
EST spriedums: pārvaldītājsabiedrībai, kas iepriekš veic ar nodokli apliekamus darījumus par labu meitasuzņēmumiem, nav tiesību atskaitīt priekšnodokli, kas samaksāts par pakalpojumiem, kurus tā ir saņēmusi no trešajām personām un kurus tā sniedz meitasuzņēmumiem apmaiņā pret dalību peļņā, ja:
(1) iepriekš sniegtajiem pakalpojumiem ir tieša un tūlītēja saikne nevis ar pašas pārvaldītājsabiedrības pakalpojumiem, bet ar meitasuzņēmumu veiktajiem darījumiem, kas galvenokārt ir atbrīvoti no nodokļa,
(2) šie pakalpojumi neietilpst to ar nodokli apliekamo darījumu cenā, kas tiek veikti par labu meitasuzņēmumiem,
(3) minētie pakalpojumi neietilpst pārvaldītājsabiedrības saimnieciskās darbības vispārējos izdevumos.
Raksta autore: Dace Everte
R.T., ar dzīvesvietu Vācijā, iegādājās un reģistrēja automašīnu Gruzijā. 2019. gada martā R.T. ar šo Gruzijā reģistrēto automašīnu devās uz Vāciju, šķērsojot Turciju, Bulgāriju, Serbiju, Ungāriju un Austriju, bet minēto automašīnu importa muitas pārvaldē nedeklarēja. Vācijā R.T. lietoja šo automašīnu un 2019. gada 28. martā tā tika pamanīta pārbaudē, ko veica muitas pārvaldes vienība. Turklāt šī automašīna tika pamanīta arī saistībā ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu 2020. gada oktobrī. 2019. gada 13. maijā muitas pārvalde ar paziņojumu par ievedmuitas nodokļa noteikšanu uzlika R.T. muitas nodokli EUR 4048 apmērā un importam piemērojamo PVN EUR 8460 apmērā. Vācijas tiesa vēlējās noskaidrot, vai Vācijas muitas pārvaldes kompetencē ir noteikt importam piemērojamā PVN summu. Citiem vārdiem – kura valsts ir importēšanas vieta?
EST spriedums: PVN piemērošanas nolūkā trešā valstī reģistrēta transportlīdzekļa, kas ievests ES, pārkāpjot muitas tiesisko regulējumu, importa vieta ir dalībvalstī, kurā persona, kas nav ievērojusi ar muitas tiesisko regulējumu noteiktos pienākumus, faktiski dzīvo un lieto transportlīdzekli (šajā gadījumā – Vācijā).
Raksta autore: Dace Everte
PVN maksātāja F Apvienotajā Karalistē pārvalda tiešsaistes platformu, kas veltīta sociālajam tīklam, kurš pazīstams ar nosaukumu “Only Fans”. Platforma ir paredzēta lietotājiem visā pasaulē un tie tiek iedalīti “autoros” un “fanos”. Autori, kuriem ir savi profili, attiecīgajos profilos augšupielādē un publicē saturu, piemēram, fotogrāfijas un videomateriālus. Viņi arī var veikt tiešsaistes video straumēšanu un sūtīt privātas ziņas saviem faniem. Fani var piekļūt augšupielādētajam saturam, veicot ad hoc maksājumus vai maksājot mēneša maksu par abonēšanu katram autoram, kura saturu viņi vēlas apskatīt un/vai ar kuru viņi vēlas izveidot interaktīvo komunikāciju. Fani arī var maksāt dzeramnaudu vai ziedojumus, nesaņemot pretī nekādu saturu. Autori nosaka sava profila mēneša maksu par abonēšanu, kaut arī F paredz minimālo summu gan abonēšanai, gan dzeramnaudai.
F atbild par fanu veikto maksājumu iekasēšanu un sadali, izmantojot trešo personu – maksājumu pakalpojumu sniedzēju. F iekasē no autoriem 20%, ieturot attiecīgo summu no summas, ko samaksājuši fani. Gan maksājumi no fana, gan maksājumi autoram tiek atspoguļoti lietotāja bankas izrakstā kā maksājums, kas veikts par labu F vai saņemts no F. F iekasēja PVN un uzskaitīja to ar likmi 20% apmērā no sava pakalpojuma nodokļa bāzes (ieturētajiem 20%).
Nodokļu administrācija nosūtīja F maksājamā PVN paziņojumus, uzskatot sabiedrība ir jāuzskata par tādu, kas darbojas savā vārdā. Tādējādi šīs administrācijas ieskatā F bija jāmaksā PVN nevis no 20% ieturējuma, bet gan no visām fanu samaksātajām summām.
ES tiesai tādēļ bija uzdots jautājums: vai šādā situācijā Regulai 282/2011 dodama priekšroka pār ES PVN direktīvu? Regula 282/2011 nosaka: ja elektroniski sniegtos pakalpojumus sniedz, izmantojot telekomunikāciju tīklu, saskarni vai portālu, prezumē, ka šis nodokļa maksātājs, kas piedalās pakalpojumu sniegšanā, šos pakalpojumus sniedz savā vārdā, bet minēto pakalpojumu sniedzēja interesēs, izņemot gadījumus, kad nodokļa maksātājs minēto pakalpojuma sniedzēju ir skaidri uzrādījis kā pakalpojumu sniedzēju un tas ir atspoguļots starp pusēm noslēgtajos līgumos.
Ģenerāladvokāts uzskata, ka nav konstatēts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 282/2011 piemērojamību. Tas nozīmē, ka ar PVN apliekams viss fanu maksājums autoriem, ne vien platformas starpniecības maksa. ĢA viedoklim ir vien rekomendējoša nozīme, bet praksē lielākā daļā gadījumu tiesa seko ĢA viedoklim. Šis varētu būt ārkārtīgi svarīgs spriedums daudziem biznesiem, kas strādā dažādās online platformās! Sekosim līdz!
Raksta autore: Dace Everte
P uztur un apsaimnieko iekštelpās izvietotu bērnu rotaļu laukumu. P maksai par saviem pakalpojumiem (bērnu rotaļu laukuma ieejas maksai) piemēroja standarta PVN likmi 20 % apmērā. Tomēr faktiski šiem P pakalpojumiem bija jāpiemēro samazināta likme 13 % apmērā. P klienti 2019. gadā, par kuru ir strīds, ir galapatērētāji, kuriem nav tiesību atskaitīt priekšnodokli. Šajā gadā P kopumā izsniedza 22 557 rēķinus. P koriģēja savu deklarāciju par 2019. gadu, lai saņemtu pārmaksāto PVN. Finanšu pārvalde atteica koriģēšanu divu iemeslu dēļ: 1) P esot jāmaksā lielāks PVN, ja tā nekoriģē savus rēķinus; 2) nevis P, bet gan tās klienti ir nodokļa maksātāji; tāpēc, ja PVN tiktu koriģēts, P iedzīvotos.
Ģenerāladvokāta viedoklis bija sekojošs.
1) Ja pakalpojuma saņēmēji ir galapatērētāji, kuriem nav tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu, tad rēķina izsniedzējam nav jāmaksā PVN. Šo rēķinu proporcija vajadzības gadījumā ir jānosaka, veicot aplēsi.
2) Samērīguma un PVN neitralitātes principi prasa, lai pastāvētu iespēja koriģēt PVN saistības. Pienākums atļaut veikt korekciju pastāv neatkarīgi no tā, vai tiek novērsts tādējādi radušais nodokļu ieņēmumu zaudējumu risks, ja rēķina izsniedzējs ir rīkojies labticīgi. Labticīga rīcība ir tad, ja nodokļa maksātājs ir pieļāvis tiesību kļūdu, kurā tas nav vainojams. Savukārt, ja viņš nav rīkojies labticīgi šajā izpratnē, nodokļu ieņēmumu zaudējumu riska novēršana ir obligāta prasība. Lai to izdarītu, rēķins principā ir jākoriģē. Ja rēķina izsniedzējs to nevar izdarīt, šī neiespējamība ietilpst viņa riska jomā.
3) Tas, ka galapatērētāji ir samaksājuši cenu, kas ir aprēķināta kļūdaini (jo tajā bija iekļauta pārāk liela PVN daļa un tādējādi pārāk maza peļņas daļa), neliedz koriģēt nodokļa saistības. Katrā ziņā nodokļa maksātāja nepamatota iedzīvošanās no tā neizriet tad, ja ir nolīgta tā dēvētā fiksētā summa (fiksēta cena).
Raksta autore: Dace Everte
Vai akciju sabiedrības direktoru padomes loceklis veic saimniecisku darbību PVN maksāšanas nolūkā?
Jautājums EST: Vai elektrisko a/m uzlādes punktu darbība ir prece vai pakalpojums?
Vai elektrisko transportlīdzekļu uzlādes punktu darbība ir jāklasificē kā preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, attiecībā uz šādiem pakalpojumiem:
