27.10.2022
Sorainen Nodokļu vēstis. Septembris 2022
- Līdzīgus strīdus par apgrozījuma krituma atbalstu vienā tiesu namā izšķir dažādi.
- VID atmaksāja PVN, bet nodokļu maksātājs turpināja tiesvedību!
- VID atteikums sniegt informāciju par kriminālprocesiem parādniekiem nav pamatots.
- Senāts nepiekrīt VID, ka IIN jāmaksā, pat ja ienākums netiks saņemts.
Raksta autors: Oļegs Spundiņš
2022. gada septembrī Administratīvā rajona tiesa izskatīja strīdu par komersantam VID piešķirtā atbalsta apgrozāmo līdzekļu plūsmas krituma kompensēšanai atcelšanu. Atbalsta atcelšanu VID pamatoja ar to, ka periodā par kuru bija saņemts atbalsts pieteicēja bija uzskatāma par sodītu, jo tai tika piemērots administratīvais sods – EUR 700, kas pārsniedz MK noteikumu noteikto ierobežojumu EUR 500 apmērā. Pieteicēja iebilda, jo faktiski samaksātā administratīvā soda summa bija samazināta līdz EUR 350, piemērot nosacītu daļēju naudas soda samaksu.
Atšķirībā no 2022. gada aprīlī pieņemtā Administratīvās rajona tiesas komersantam labvēlīgā sprieduma, kur ir konstatējami pēc būtības identiski lietas apstākļi, izskatāmajā lietā šī paša tiesu nama tiesnese lēma par labu VID. Nelabvēlīgu spriedumu tiesa motivēja ar to, ka nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda samaksas nozīmē, ka pieteicēja naudas sodu izpilda paātrinātā kārtībā – 15 dienu laikā no lēmuma par soda piemērošanu pieņemšanas dienas, maksājot 50% no piemērotā naudas soda apmēra. Taču, ja pieteicēja pārsūdz lēmumu par soda piemērošanu, pēc būtības tas nozīmē, ka pieteicēja nepiekrīt lēmumam par soda piemērošanu. Tādējādi nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda nav pieļaujama, un lēmums par nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda zaudē spēku. Būs interesanti pasekot līdzi augstāko tiesu instanču viedoklim šī strīda jautājuma izšķiršanā.
Raksta autors: Oļegs Spundiņš
Izskatāmajā lietā strīds pastāvēja par to vai Pieteicēja ir tiesīga atskaitīt priekšnodokli par tās iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, kas ir saistīti ar nekustamā īpašuma renovāciju un remontdarbiem. VID sākotnēji uzskatīja, ka Pieteicēja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu pārliecināties par darījumu saistību ar Pieteicējas plānoto saimniecisko darbību. Pieteicējas iesniegtie dokumenti liecina vien par notikušu naudas kustību un nepierāda to, ka pēc remontdarbu pabeigšanas tiks gūti ar PVN apliekami ienākumi.
Tiesvedības laikā, izvērtējot Pieteicējas tiesā iesniegtos pierādījumus, VID atmaksāja Pieteicējai priekšnodokli par strīda periodu un iesniedza tiesai lūgumu par tiesvedības izbeigšanu. Pieteicēja nepiekrita izbeigt strīdu lūdzot tiesu atzīt pārsūdzēto VID lēmumu par prettiesisku. Pieteicēja norādīja, ka tiesvedības turpināšana nepieciešama iespējamā atlīdzinājuma pieprasīšanai, kā arī, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.
Pirmās instances tiesa atzina, ka, vērtējot VID lēmuma tiesiskumu, ir ņemami vērā vienīgi tie tiesiskie un faktiskie apstākļi, t.sk., pierādījumi, kas bija VID rīcībā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Pirmajā instancē tiesa izšķīra strīdu par labu Pieteicējai nospriežot apmierināt pieteikumu un atzīstot VID lēmumu par prettiesisku. Interesants ir fakts, ka turpmāk VID bija iesniedzis apelācijas sūdzību apstrīdot pirmās instances spriedumu.
Izskatot lietu Administratīvās tiesas otrajā instancē, apgabaltiesa atzina VID argumentus par pretrunīgiem un nepamatotiem. VID arguments, ka lietā nav konstatējama Pieteicējas PVN deklarācijā uzrādīto darījumu tieša un tūlītēja saikne ar Pieteicējas ar PVN apliekamiem darījumiem, ir pretrunā ar VID tiesā iesniegto informāciju par konkrētās PVN pārmaksas VID apstiprināšanu un atmaksu. Par nepatiesu VID apelācijas sūdzības apgalvojumu apgabaltiesa uzskatīja to, ka VID rīcībā nebija informācijas par Pieteicējas nodomu nekustāmo īpašumu izmantot apliekamo darījumu veikšanai. Apgabaltiesa spriedumā norāda, ka Pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā ir skaidri norādījusi, ka ēka atrodas sliktā stāvoklī, tai ir nepieciešama renovācija, tādēļ ēkā tiek veikti remontdarbi. Pēc remontdarbu pabeigšanas telpas ēkas 1.stāvā (restorāna telpas) tiks iznomātas, kas ir ar PVN apliekams darījums.
Kopumā vērtējot šis kategorijas lietas, ir konstatējama pēdējos gados izveidota stabila VID prakse strīdēties par priekšnodokļa atskaitīšanu par darījumiem, kas ir saistīti ar saimnieciskajā darbībā vēl neizmantotu nekustamo īpašumu. Vēl viens interesants aspekts šai lietā ir jautājums par valsts pienākumu atlīdzināt privātpersonai reālus izdevumus par juridiskās palīdzības sniegšanu, par ko lēma Satversmes tiesa šī gada martā. Jā, tie ir tagad atlīdzināmi, bet vai tie būs atlīdzināmi par tiesvedības daļu, kopš VID piedāvāja strīdu izbeigt? Šaubos. Un atlīdzinājumam būtu pieticis ar tiesas lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, šķiet. Tādēļ šī nodokļu maksātāja stratēģija lieki noslogot tiesu izskatās kļūdaina.
Raksta autors: Oļegs Spundiņš
Šis Senāta spriedums ir interesants arī ar to, ka tajā ir apkopotas vairākas svarīgas atziņas attiecībā uz privātpersonas tiesībām saņemt valsts iestādes rīcībā esošo informāciju, kā arī atziņas par iestādes tiesībām atteikt sniegt šo informāciju.
Izskatāmajā lietā zvērināts advokāts ir pieprasījis VID informāciju par to, cik kriminālprocesu ir uzsākti pret fiziskajām un juridiskajām personām, kas iekļautas VID publicētajā nodokļu parādnieku sarakstā. VID atteica sniegt informāciju aizbildinoties ar to, ka VID nav apkopota informācija par šiem kriminālprocesiem, un ievērojot to, ka sarakstā ir iekļautas vairāk nekā 4000 personas, tas no VID prasītu nesamērīgus resursus.
Kaut arī pirmās instances tiesa bija piekritusi VID pozīcijai, Senāts atzinis šādu pieeju par neatbilstošu tiesiskajam regulējumam, norādot uz sekojošām atziņām.
Senāts ir atcēlis Administratīvās rajona tiesas spriedumu daļā, kurā noraidīts pieteicēja pieteikums par pienākuma uzlikšanu VID sniegt informāciju, un nodevis lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai. Tādējādi, ja iestāde atteikumu sniegt informāciju ir pamatojusi ar kādu no izņēmuma gadījumiem, tad jebkuras personas norādes, ka konkrētais izņēmuma gadījums attiecīgajā situācijā tomēr nav piemērojams, ir jāaplūko kā nopietnas, lai tās izvērtētu detalizēti. Pretēja pieeja varētu radīt nepamatotu personas pamattiesību uz informācijas pieejamību aizskārumu.
Raksta autors: Oļegs Spundiņš
Tiesa: Personas interese nemaksāt IIN par tādiem ienākumiem, kas nav un nekad netiks gūti, nav ļaunprātīga izvairīšanās no nodokļu nomaksas, bet gan pašsaprotama un leģitīma vēlme pasargāt sevi no nepamatota un netaisnīga nodokļa maksāšanas pienākuma.
Šajā tiesu lietā strīds bijis par to, vai Pieteicējai ir pienākums maksāt IIN par tās atsavināto nekustāmo īpašumu, norēķinus par kuru puses ir vienojušās veikt pa daļām, septiņu gadu laikā. Pircējai mainoties finansiālajai situācijai (vēl pirms tika veikts pirmais maksājums) noslēgts atcēlēj-līgums un Pieteicēja faktiski nebija saņēmusi ienākumu. VID uzskatīja, ka Pieteicējai ir jāmaksā IIN no visas darījuma summas, jo nodokļa maksātājs ienākumu no atsavināšanas darījuma saņem vairāk nekā triju taksācijas periodu laikā. Tad uzskatāms, ka viss ar atsavināšanu saistītais ienākums ir gūts pirmo triju taksācijas periodu laikā. Šādā gadījumā trešajā taksācijas periodā ar IIN apliekamajā ienākumā iekļauj līgumā noteikto atlikušo, bet nesaņemto summu neatkarīgi no tā, vai ienākums ir saņemts vai nav.
Senāts atzīst, ka VID minēto normu nevar interpretēt tādējādi, ka nodokļa maksāšanas pienākums iestājas arī tad, ja tiek konstatēts, ka atsavināšanas darījums ir atcelts un netiks īstenots. Proti, nodokļu maksātājs saistībā ar īpašuma atsavināšanu nekādus ienākumus nav guvis un negūs. Senāts norādījis, ka IIN jēga ir ar nodokli aplikt personas ienākumus. Ja konkrētu ienākumu nav un arī nevar vairs būt, tad nodokļa maksāšanas pienākuma noteikšana par šādiem neesošiem ienākumiem būtu pretēja ienākuma nodokļa objekta jēgai un likumdevēja gribai. Minēto apliecina arī likuma norma, kas regulē ienākuma no kapitāla noteikšanu. Gadījumā, kad darījums nenotiek vai netiek attiecīgi īstenots, par ienākumu no kapitāla pieauguma ir uzskatāms tāds ienākums, kuru maksātājs ir saņēmis un kurš viņam nav jāatmaksā. Senāts atzina, ka VID minētā norma attiecas uz tādiem gadījumiem, kad prezumējami joprojām pastāv ienākuma gūšanas iespēja. IIN piemērošanu nemaina arī jautājums vai atsavināšanas līgumu un atcēlēj-līgumu formāli var uzskatīt par diviem atsevišķiem darījumiem.
